Sējas rapsis

Izcelsme. Senas izcelsmes kultūraugs, agrīnas formas selekcionētas Vidusjūras reģionā un Indijā, vēlāk arī Ķīnā un Japānā. Latvijā kultivē bieži. Nereti sastopams kā kultūrbēglis.

Morfoloģija. Viengadīgs, liels (60 – 130 cm) lakstaugs. Sakne tieva, vārpstveida. Augs zilganzaļš, kails vai gandrīz kails. Stublājs stāvs, zaro. Lapas mīkstas un sulīgas. Apakšējās lapas koklesveidīgas, kātainas (ap 6 – 20 cm garas), sākot no stublāja vidus lapas sīkākas – iegareni lancetiskas, veselas vai gandrīz veselas, sēdošas, ar gludu malu un strupu galu. Zied aprīļa beigās un maijā, nereti otrreiz arī vasaras beigās. Ziedi blīvā ķekarā – stublāja un zaru galos, izziedot ķekars jūtami pagarinās un ir skrajš. Kauslapas zaļas, stāvas, ziedēšanas beigās nedaudz atliecas. Vainaglapas spilgti dzeltenas, ar platu, otrādi olveida plātnīti, pāreja īsā nadziņā pakāpeniska. Putekšņlapas dzeltenas, stāvas. Auglis ļoti liels, masīvs pākstenis, gluds vai mazliet mezglains. Sēklas ieapaļas, tumšbrūnas.

Ekoloģija. Lopbarības sējumos. Sastopams arī nezālienēs, gar dzelzceļiem un ceļmalās.

Nozīme. Pārtikas, tehniskais un nektāraugs. Izmanto pārtikas eļļas ieguvei (sēklas satur 40 – 46% eļļas). Šī eļla satur līdz pat 90% nepiesātināto un mazpiesātināto taukskābju, bez tam arī linolskābi, oleīnskābi, stearīnskābi, palmitīnskābi un erukskābi. Augus var izmantot augsnes ielabošanai (zaļmēslojumam, kā sanitāraugu un melioratoraugu), lopbarībai (zaļmasa ir augstvērtīgs proteīnu avots), kā arī biodegvielas ieguvei.