Parastais cigoriņš

Izcelsme. Plaši izplatīts Eiropā, Krievijas teritorijā, Vidusāzijā, Ziemeļindijā un Ziemeļamerikā.

Morfoloģija. Daudzgadīgs, 15 – 110 cm augsts lakstaugs. Sakne cilindriski vārpstveidīga, drukna. Stublājs stāvs, ciets un šķautņains, kails vai klāts ar pūkojumu, augšdaļā izplests. Lapas pamīšus, vienkāršas, uz stublāja 6,5 – 12 cm garas, 2 – 3 cm platas, kailas, apakšpusē ar sarainiem matiņiem. Piezemes un apakšējās stublāja daļas lapas jomaini šķeltas, ar lielu lapas gala daivu, kāts īss, pamats sirdsveida. Vidējās lapas sēdošas, ar bultveida pamatu, savukārt augšējās lapas iegarenas vai lancetiskas, pa pusei skaujošas. Ziedu kurvīšu daudz, izvietoti pa vienam vai vairākiem. Kurvīši 3 – 4 cm plati, kurvīša gultne kaila. Vīkala lapas 2, kauss – īsu plēksnīšu veidā, vainags – mēlveida. Ziedi divdzimumu, gaišzili, reti balti vai rožaini. Atveras tikai priekšpusdienas stundās. Zied no jūnija līdz oktobrim. Auglis kails, iedzeltens, olveida sēklenis.

Ekoloģija. Aug saulainās, atklātās vietās – ceļmalās, norās, tīrumos, upju krastmalās, gar dzelzceļa uzbērumiem, biežāk vāji skābās līdz sārmainās (pH 6,5 – 7) mālsmilts vai smilšmāla augsnēs.

Nozīme. Ārstniecības un nektāraugs. Galvenā vērtība ir sakne – tajā ir rūgtvielas, glikozīds intibīns, cukuri, inulīns, askorbīnskābe, cikorīns, organiskās skābes, sveķveida vielas – izmanto medicīnā un kulinārijā. Cigoriņam piemīt pretiekaisuma, antiseptiska, nomierinoša, diurētiska, pretsāpju un vielmaiņu regulējoša darbība. Tautas medicīnā saknes, lakstus un ziedus lieto kuņģa sekrēcijas un apetītes veicināšanai, aknu un žultspūšļa slimību ārstēšanai un cukura līmeņa pazemināšanai. Jaunas, svaigas cigoriņu lapas lieto salātiem, tie ieteicami, ja ir mazasinība, jo satur dzelzi un silīciju. Grauzdētas cigoriņu saknes var izmantot, kā kafijas surogātu. Cigoriņu var kultivēt ārstniecības drogu ieguvei.