Copyright © SGIS 2024
Izcelsme. Plaši izplatīta suga Eiropā, Āzijā, kā arī Ziemeļamerikā. Sastopama visā Latvijā ne bieži un lielās audzes neveido.
Morfoloģija. Daudzgadīgs lakstaugs. Sakneņi spēcīgi, aug slīpi vai taisni, segti ar īsām, cieši pieguļošām lapu kātu atliekām, lapas līdz 1 m garas, eliptiski iegarenas, divkārši plūksnainas, galotnē nosmaiļotas, pie pamata pakāpeniski sašaurinās, apakšā ar brūniem plēkšņmatiņiem. Lapas sakārtotas piltuvveida pušķos. Lapas kāts apmēram 4 reizes īsāks par lapas plātni. Sporangiju – sporu nesēji tikai lapas augšdaļā divās rindās. Sporas nogatavojas no jūlija līdz septembrim.
Ekoloģija. Tā aug kā atsevišķi eksemplāri vai grupas trūdvielām bagātās augsnēs lapu, skuju koku, ēnainos egļu, ozolu un jauktos mežos. Nav sastopama sausos priežu mežos.
Nozīme. Ārstniecības un dekoratīvs augs. Melnās ozolpapardes sakneņi ir indīgi iekšķīgai lietošanai (stingri jādozē). Lapas izmantojamas drogās (uzlabo asins sastāvu, attīra organismu no sārņiem) un pirts slotiņās un lāvas paklājiņos, jo satur miecvielas, polisaharīdus, organiskās skābes un ēteriskās eļļas. Slotiņas ir maigas, labi pielīp ķermenim – mazina locītavu sāpes un veicina brūču dzīšanu.