Kailā lakrica

Izcelsme. Lakricas savvaļā izplatītas Dienvideiropā, Kaukāzā, Mazāzijā, Irānā, Vidusāzijā, Sibīrijā. Vairākās Eiropas valstīs lakricu kultivē. Tās var audzēt arī Latvijā.

Morfoloģija. Daudzgadīgs lakstaugs ar labi attīstītu sakņu sistēmu, ko veido spēcīgi sakneņi, stoloni un līdz 70 cm garas saknes. Stumbrs ir stāvs, līdz 150 cm augsts, mazzarains. Lapas sakārtotas pamīšus, nepāra plūksnaini saliktas, ar sīkām pielapēm. Kailajai lakricai ziedi ir blāvi violeti vai violeti, ar tauriņveida vainagu, sakopoti skrajos ķekaros lapu žāklēs. Zied maijā, jūnijā. Auglis – brūna, plakana, ādaina pāksts.

Ekoloģija. Aug sulainās, atklātās vietās, labi drenētās augsnēs, biežāk sastopama upju palienēs un nogāzēs.

Nozīme. Pārtikas un ārstniecības augs. Izmanto konditorijā (konfekšu un saldumu ražošanā), farmakoloģijā un tautas medicīnā. Lakricu saknēs atrasts triterpēnu saponīns glicirizīns (30 – 50 reizes saldāks par cukuru), glicirizīnskābes kalcija un kālija sāļi, gliceritīnskābe, flavonoīdi, flavanona un halkona atvasinājumi, ciete, pektīnvielas. Drogai raksturīga atkrēpošanu veicinoša un urīndzenoša, kā arī pretiekaisuma, spazmolītiska, antialerģiska, ūdens un minerālvielmaiņu regulējoša iedarbība. Tautas medicīnā lakricas saknes izmanto bronhīta, bronhiālās astmas, garā klepus, kā arī alerģisku dermatītu, diatēzes, ekzēmas ārstēšanai.