Izcelsme. Vidusāzijas izcelsmes suga, kas plaši ieviesta Eiropā, kā ārstniecības un dekoratīvs augs. Vietām pāriet savvaļā. Latvijā diezgan bieži kultivēts, rets dārzbēglis.
Morfoloģija. Daudzgadīgs lakstaugs, 1 – 1,5 m augts ar mazzarainu stumbru . Augam ir resns saknenis ar nedaudzām resnām, gaļīgām saknēm. To ārpuse ir pelēkbrūna, iekšpuse – dzeltenbalta ar brūnganiem punktiem – ēterisko eļļu krātuvēm. Stublājs stāvs, masīvs, blīvi aplapots. Lapas pamīšus lielas, veselas, eliptiskas vai iegareni olveida, mala nevienādzobaina, gals smails, apakšpuse blīvāk apmatota, gaišāka. Lapas sēdošas, pamats ķīļveidīgs, skaujošs. Ziedu kurvīši lieli ap 5 – 7 cm, pa vienam vai čemurveidīgās ziedkopās. Kurvīši pa vienam stumbru vai zaru galā, mēlziedi – kurvīša ārmalā. Ziedi tumši dzelteni. Zied no jūlija līdz septembrim. Auglis sēklenis.
Ekoloģija. Grupas vecu parku apkaimē, atsevišķi eksemplāri arī dārzu malās, nezālienēs.
Nozīme. Ārstniecības un dekoratīvs augs. Izmanto tautas medicīnā un homeopātijā. Ālantu sakneņus lieto pret galvassāpēm, elpceļu iekaisumiem, diabētu, nieru slimībām. Drogās esošie saponīni darbojās, kā atkrēpošanās un diurētiski līdzekļi, laktoni – kā prettārpu līdzekļi.