Šaurlapu lavanda

Izcelsme. Savvaļā izplatītas Dienvideiropā – Vidusjūras reģionā, Kanāriju salās, Indijā. Tās kultivē arī Latvijā. Eiropā ievesta no Senās Romas klosteru dārziem.

Morfoloģija. Divgadīgi un daudzgadīgi pelēkzaļi krūmi vai puskrūmi – stumbri sasniedz 40 – 75 cm augstumu un apakšdaļā pārkoksnējas, ar spēcīgu, patīkamu, īpatnēju aromātu. Augi ir sausumizturīgi saulmīļi. Lapas sēdošas, pretējas, lancentiskas. Ziedi ir divlūpaini, 0,9 – 1 cm gari, vainags garāks par kausiņu. Ziedu krāsa – zila, zili violeta, kausiņš violets. Ziedi sakopoti neīstos mieturos un veido pārtrauktu vārpu ziednešu galā. Lapas ir līdz 6 cm garas un līdz 6 mm platas, ar ieritinātu malu. Zied no jūnija līdz augustam.

Ekoloģija. Aug saulainās, siltās vietās, ar caurlaidīgu, vieglu mālsmilts vai smilšmāla augsni, ar vidēju humusa saturu tajā. Nīkuļos smagās māla augsnēs, ar augstu gruntsūdens līmeni un skābu augsnes reakciju.

Nozīme. Ārstniecības, pārtikas, dekoratīvs un nektāraugs. Izmanto farmakoloģijā, kulinārijā (ziedus – džemu pagatavošanā, cukura un sāls aromatizācijā), parfimērijā, tautas medicīnā, homeopātijā, aromterapijā. Lavandas ziedi satur ēterisko eļļu, kuras sastāvs dažādām sugām un hibrīdiem ir atšķirīgs – triterpenoīdus, flavonoīdus, kumarīnus, miecvielas. Lavandas ziedus (eļļa, tējas) lieto pret galvassāpēm, bezmiegu, neirastēniju, astmas, depresijas gadījumā, kuņģa un zarnu trakta sāpju novēršanai. Pielieto ainavu arhitektūrā, veidojot ziemciešu un kokaugu kompozīcijas, apzaļumojot terases, kā arī, ierīkojot „virtuves” dārzus.