Ārstniecības lupstājs

Izcelsme. Savvaļā sastopams Vidusjūras apgabalā, bet to plaši kultivē Latvijā, kā garšaugu un ārstniecības augu. Vietām pārgājis savvaļā – to var sastapt nezālienēs, mēslainēs, pie pamestām mājām.

Morfoloģija. Daudzgadīgs lakstaugs ar dzeltenbrūnu, resnu sakneni un garām, sulīgām, šķērsrievotām saknēm, kuras pārgriežot izdalās dzeltena sveķveida sula. Stumbrs ir līdz 2 m augts, stāvs, cilindrisks, kails, no ārpuses smalki rievots, vidū dobs, augšdaļā zarots. Lapas divkārt vai trīskārt plūksnaini dalītas, tumšzaļas, spīdīgas, sakārtotas pamīšus. Piezemes lapas ar gariem kātiem, stumbra lapām kāti īsāki vai tās ir sēdošas. Ziedi sīki, zaļgandzelteni, sakopti saliktos čemuros stumbra un zaru galos. Vīkalu lapu un vīkaliņu lapu daudz, tās klātas ar matiņiem. Zied no jūlija līdz augustam. Augļi ir eliptiski, dzeltenbrūni divsēkleņu skaldaugli ar spārnainām malējām ribiņām. Tie nogatavojas augustā, septembrī. Visām auga daļām raksturīga spēcīga, selerijai līdzīga smarža.

Ekoloģija. Aug drenētās augsnēs ar neitrālu vai vāji bāzisku augsnes reakciju, sastopams pietiekami mitrās pļavās, kas bagātas ar organiskām vielām.

Nozīme. Ārstniecības un garšaugs. Izmanto tautas medicīnā (lapas, sēklas, stublāja saknes) un kulinārijā – zaļumi ir laba piedeva zupām ,buljoniem, mērcēm. Lupstāja sakneņos un saknēs ir līdz 2,7% ēteriskās eļļas, kuru sastāvā ir laktoni un terpēni, furanokumarīni, organiskās skābes, sveķveida vielas, rūgtvielas, vitamīni, minerālvielas. Lupstāja bioloģiski aktīvo vielu kompleksam ir urīndzenoša, atkrēpošanu veicinoša un nomierinoša iedarbība, kā arī attīra organismu un nostiprina veselību. Lupstāju var izmantot arī pirts slotiņās – uzlabos pašsajūtu, stimulēs matu augšanu.