Zībolda magnolija

Izcelsme. Atrasts un aug Japānas Honshu, Shikoku un Kynshu salu mežos, Korejā, dienvidrietumu Mandžūrijā un atsevišķās Ķīnas provincēs. Pirmo reizi botāniķis Ernest Wilson 1918.gadā atrada M.sieboldii Korejas mežos, kā arī citi zinātnieki, ap to pašu laiku ievāca tās Mandžūrijā mazu upīšu krastos. Lielbritānijā šīs magnoliju sēklas nonāk ap 1893.gadu no Japānas Yokohama kompānijas.

Morfoloģija. Vidēja lieluma vasarzaļš krūms ļoti plati izplestiem zariem. 15 gados augstumā sasniedz 6,0 – 6,7 m, bet platumā 6,0 – 6,4 m. Lapas olveidīgas 15 – 18 cm garas un 12 cm platas zilgan zaļas, apakšpuse mataina, īpaši jaunām lapām. Ziedi parādās Jūnija beigās – jūlija sākumā, 10 cm balti. Baltie ziedi kontrastē ar izteikti skaistām krāsainām putekšņlapām ( no sarkanām līdz dzeltenām). M. sieboldii sāk ziedēt apmēram pēc 5 – 6 gadiem pēc sēšanas. Šo magnoliju pat iesaka kultivēt Skandināvijā, bargos klimatiskajos apstākļos.

Ekoloģija. Viena no magnoliju sugām, kas ir toleranta kaļķainām augsnēm. Labi aug mitrumu saglabājošās neitrālās augsnēs, aizsargātās daļēji ēnainās vietās. Korejā augošie kloni ir ziemcietīgāki, ar platāk atvērtiem ziediem un spilgtākas krāsas putekšņlapām.

Nozīme. Dekoratīvā dārzkopība. Ir izveidotas daudzas jaunas šķirnes, kuru vainaglapu skaits lielāks kā suga, radot pildīta zieda iespaidu. Ļoti labi izskatās zālienos, pat nelielos dārzos. Nozīme arī vēlajam ziedēšanas laikam.