Lielais mārsils

Izcelsme. Eiropas suga. Latvijā sastopama bieži visā teritorijā.

Morfoloģija. Daudzgadīgs, sīks vai neliels 5 – 25 cm lūpziežu dzimtas puskrūms. Stublājs ložņājošs, koksnains. Augs veido klājenisku velēnveida audzi. Stublājs četršķautņains, šķautnes apmatotas. Lapas plati eliptiskas vai olveidīgas, sēdošas vai ar īsu kātu, mala gluda, gals strups. Ziedošie dzinumi stāvi vai pacili. Ziedi iegarenā galviņveida ziedkopā dzinumu galā. Seglapas un kauslapas ar violetu nokrāsu. Kauss divlūpains, apmatots – īpaši apakšdaļā. Vainags sārti violets, augšlūpa stāva, apakšlūpa trīsdaivaina. Saberzējot ziedkopu, jūtama aromātiska smarža. Auglis – tumšbrūns riekstiņš skaldauglī. Zied no jūnija vidus līdz septembrim.

Ekoloģija. Veido blīvas, dominantas audzes un klājeniskas grupas sausos priežu mežos un upju ielejās (īpaši Daugavas ielejā krastu terasēs mālainā augsnē), kā arī ceļu un dzelzceļu malās. Raksturīga suga sausu mežmalu, pauguru un krastu nogāžu augu sabiedrībās – Trifolio-Geranietea sanguinei.

Nozīme. Ārstniecības augs. Mārsila lakstos ir ēteriskās eļļas, flavonoīdi, miecvielas, triterpēnskābes, rūgtvielas un minerālvielas – dzelzs, molibdēns, selēns. Izmanto veselības tējās. Iedarbojās organismu spēcinoši, spazmolītiski, bronholītiski, antibakteriāli, nomierinoši, urīndzenoši un brūces dziedējoši.