Copyright © SGIS 2024
Izcelsme. Eiropā un Āzijā plaši sastopama suga, ievests Ziemeļamerikā. Latvijā satopami bieži un visā teritorijā.
Morfoloģija. Puskrūms. Stumbri guloši, ložņājoši. Ziedošie dzinumi stāvi, 5 – 10 cm augsti. Veido velēnveida audzi. Lapas sīkas, ar īsu kātu, veselas, eliptiskas, sēdošas, mala gluda, gals strups, pie pamata ar baltiem sarveida matiņiem. Lapām abās pusēs mazi punktveida dziedzeri. Ziedi ir divlūpaini, violeti rožaini, sārti violeti vai balti, sakopoti blīvās ziedkopās dzinumu galos. Zied no jūlija līdz augustam. Auglis – tumšbrūns riekstiņu skaldauglis.
Ekoloģija. Aug saulainās vietās smilšainos uzkalnos un priežu mežos, grāvmalās un citur. Var audzēt arī akmeņdārzos. Veido blīvas, monodominantas un klājeniskas audzes. Raksturīga suga aizaugušo smiltāju augu sabiedrībās ar – Sedo-Scleranthetea un Festuco-Sedetalia.
Nozīme. Ārstniecības augs. Mārsilu laksti satur ēterisko eļļu, kuras sastāvā ir fenoli timols, karvakrols um terpenoīdi. Lakstos ir arī triterpēnskābes, flavonoīdi, miecvielas, rūgtvielas, minerālvielas, īpaši – dzelzs, molibdēns un selēns. Izmanto veselības tējās. Eksperimentāli pierādīts, ka mārsilu ēteriskajās eļļās esošajam timolam un karvakrolam ir spēcīgas baktericīdas īpašības, kā arī pretsēnīšu iedarbība. Mārsila lakstus nedrīkst lietot ilgstoši, jo to biogēni aktīvās vielas var izraisīt vairogdziedzera aktivitātes pazemināšanos.