Izcelsme. Aug Ziemeļaustrumu Amerikas piejūras rajonos no Masačūsetsas līdz Floridai dienvidos, līdz Teksasai un Tenesijai – Rietumos. Eiropā šīs sugas magnolijas introducētas Lielbritānijā ap 1867 gadu.
Morfoloģija. Vasarzaļš neliels koks, daudzstumbru krūms vai koks. Dienvidu rajonos var sasniegt 9 m augstumu un saglabāt lapojumu arī ziemā. Var augt diezgan dažādās augsnēs – sākot no mitrām, smilšainām, stipri skābām līdz purvaini – kūdrainām, bet ļoti labi jūtas trūdvielām bagātās, labi drenētās. Miza aromātiska, pat asu smaku, indiāņi Amerikā to lietoja medicīnā reimatisma un drudža ārstēšanai, bet ar augļu spirta izvilkumu ārstēja klepu un kakla iekaisumu.
Ekoloģija. Virdžīnijas magnolijai patīk karstas vasaras. Lapas eliptiskas 12,5 cm garas un 7,5 cm platas, zaļas no augšpuses un zilganbaltas apakšpusē. Ziedi mazi līdz 7,5 cm plati, ar 8 -12 vainaglapām, ļoti smaržīgi. Dabīgos apstākļos zied no jūnija vidus līdz augusta vidum. Labās vasarās augļos nogatavojas sēklas. Augļi sārtā krāsā, bet sēklas spilgti sarkanas. Ir izdalīti vairāki kloni, kā arī suga izmantota starpsugu hibridizācijai, jo ātri zied pēc sēšanas.
Nozīme. Dekoratīvā dārzkopībā. Stāda parkos, dārzos, kolekcijās, ieskaitot ārstniecības nolūkiem.