Melnā vistene

Izplatība. Cirkumpolāra suga, savvaļā aug Ziemeļu puslodes mērenās joslas vēsajā daļā un subarktiskajā klimatiskajā joslā, pārsvarā priežu mežos un purvu malās, aptverot gan mežu, gan tundras zonas, arī kalnus un kāpas, no 0 līdz 1900 m augstumam. Savvaļā arī Latvijā.

Morfoloģija. Mūžzaļš, ložņājošs pundurkrūms. Pārsvarā līdz 1m garām asīm, bet mēdz būt arī garākām. Dzinumi, pacilus, olīvzaļi, klāti ar iesarkaniem dziedzermatiņiem. Lapas dzeltenzaļas, apakšpusē rūsganas, tūbainas, šauri eliptiskas līdz plati lineāras ar ierotītām malām, 3-6 mm garas un līdz 2 cm platas. Ziedi viendzimuma, reti divdzimumu, sīki, 3-7 mm diametrā, izvietoti dzinumu padusēs pa 1-3, sārti līdz purpursarkani. Zied maijā-jūnijā. Divdzimumu ziedi pārsvarā sastopami Ziemeļamerikā areāla ziemeļu daļā vai kalnos. Divdzimumu formu mēdz izdalīt atsevišķā sugā - Empetrum hermaphroditum Hagerup. Auglis melnā krāsā, līdz 5 mm diametrā, Ziemeļamerikā līdz 10 mm.

Ekoloģija. Vislabāk jūtas saulainā vai viegli noēnotā vietā, vāji skābā līdz skābā, trūdvielām bagātā, kūdrainā, mitrā, vieglā mālsmilts vai smilts augsnē ar augsnes reakciju pH 4,5-6,0. Ierīkojot stādījumus, apdobes vēlams mulčēt ar skābu kūdru, mizu mulču vai kādu citu organiskas izcelsmes materiālu, jānodrošina pastāvīgs mitrums.

Nozīme. Dekoratīva suga. Labi iederas stādīšanai lielās grupās jauktajās dobēs kopā ar citām ēriku dzimtas un skujkoku sugām vai to dekoratīvajām formām. No seniem laikiem tiek izmantota tautas medicīnā un pārtikā, zivju kūpināšanā.