Izplatība. Savvaļā aug viscaur Ziemeļamerikas A daļā uz pauguriem, kalnu nogāzēm, skrajos mežos un mežcirtējs, ceļmalās, piejūras un kalnu virsājos no 0 līdz 1500 m augstumam.
Morfoloģija. Mūžzaļš, ložņājošs pundurkrūms. Pārsvarā 5-20 cm augsts. Zarojums blīvs. Lapas kailas, ādainas, ar reti robainu malu, olveida līdz eliptiskas, 1,5-4,5cm garas un 1-2 cm platas, tumši zaļas, aromātiskas. Ziedi sīki, ap 5 mm gari un plati, zvanveida, pa vienam vai sakārtoti īsos, nokarenos ķekaros, balti līdz sārti, smaržīgi. Zied jūnijā-augstā. Auglis apaļš, 6-9 mm diametrā, sārts līdz sarkans, salds, aromātisks.
Ekoloģija. Laba ziemcietība. Vislabāk jūtas saulē vai viegli noēnotā vietā, vāji skābā līdz skābā, trūdvielām bagātā, vieglā mālsmilts vai smilts augsnē ar augsnes reakciju pH 4,5-6,0. Necieš kaļķainas augsnes. Ierīkojot stādījumus, apdobes vēlams mulčēt ar skābu kūdru, mizu mulču vai kādu citu organiskas izcelsmes materiālu.
Nozīme. Dekoratīva suga. Piemērota akmeņdārziem. Labi iederas stādīšanai lielās grupās jauktajās dobēs kopā ar citām ēriku dzimtas un skujkoku sugām vai to dekoratīvajām formām kā augsnes sedzējaugs. Augļus un lapas lieto tautas medicīnā un pārtikā.