Šelona goltjēra

Izplatība. Savvaļā aug Ziemeļamerikas R daļā no Kalifornijas līdz Aļaskai, uz okeāna piekrastes kraujām, priežu mežos un biotopu maiņas zonās no 0 līdz 1300 m augstumam. 1828. gadā Deivids Duglass introducēja Lielbritānijā.

Morfoloģija. Mūžzaļš, ložņājošs pundurkrūms. Pārsvarā līdz 20 cm augsts, bet asis var izstiepties arī līdz 5 m garas. Zarojums blīvs. Lapas kailas, ādainas, ar robainu malu, olveida līdz ovālas, 5-10 cm garas un 3-5 cm platas, tumši zaļas. Ziedi sīki, ap 7-10 mm gari un plati, zvanveida, sakārtoti pa 5-15, nokarenos ķekaros, balti līdz sārti, smaržīgi. Zied jūnijā-jūlijā. Auglis apaļš, 6-10mm diametrā, tumši zils vai iesarkans, salds, aromātisks.

Ekoloģija. Laba ziemcietība. Vislabāk jūtas saulē vai viegli noēnotā vietā, vāji skābā līdz skābā, trūdvielām bagātā, vieglā mālsmilts vai smilts augsnē ar augsnes reakciju pH 4,5-6,0. Necieš kaļķainas augsnes. Ierīkojot stādījumus, apdobes vēlams mulčēt ar skābu kūdru, mizu mulču vai kādu citu organiskas izcelsmes materiālu.

Nozīme. Dekoratīva suga. Piemērota akmeņdārziem. Labi iederas stādīšanai lielās grupās jauktajās dobēs kopā ar citām ēriku dzimtas un skujkoku sugām vai to dekoratīvajām formām kā augsnes sedzējaugs. Augļus un lapas lieto tautas medicīnā un pārtikā.