Pontijas rododendrs

Izplatība. Savvaļā aug sporādiski mežos un uz kalnu nogāzēm līdz 1800m augstumam Bulgārijā, Turcijā, Libānā, Gruzijā un Krasnodaras apgabalā Krievijā. Suga introducēta Beļģijā, Īrijā, Lielbritānijā, Ziemeļamerikā un Jaunzēlandē.

Morfoloģija. Mūžzaļš, blīvi zarots krūms. Pārsvarā izaug 2-5 m, bet savvaļā mēdz būt arī 5-8 m augsts koks. Miza pelēkbrūna. Zari stāvi, blīvi izvietoti. Dzinumi kaili. Lapas lancetiskas līdz plati eliptiskas, 6-18 cm garas un 2-6 cm platas, virspusē koši zaļā krāsā, spīdīgas, kailas. Ziedi zvanveida, sakārtoti dzinumu galos ziedkopās pa 8-20, purpurrozā līdz gaiši purpurvioleti ar zaļdzelteniem lāsumiem, līdz 4 cm gari un 5cm plati. Zied maijā - jūnijā.

Ekoloģija. Latvijā pilnīgi ziemcietīga suga. Savvaļā pārsvarā aug skrajos mežos un uz kalnu nogāzēm, tāpēc pie mums vislabāk jūtas pusēnā vai izkliedētā saules gaismā. Aug neitrālā līdz skābā, kūdrainā, akmeņainā, vienmērīgi mitrā minerālaugsnē ar augsnes reakciju pH 4,5-6,8. Ierīkojot stādījumus, apdobes vēlams mulčēt ar skābu kūdru, mizu mulču vai kādu citu organiskas izcelsmes materiālu. Bagātīgi ražo sēklas un labi apsakņojas apakšējie sānu dzinumi. Savvaļā Kaukāza kalnos veido hibrīdus ar Rh. caucasicum. Ārpus dabiskā areāla invazīva suga.

Nozīme. Dekoratīva suga. Labi iederas stādīšanai lielās grupās jauktajās dobēs kopā ar citām ēriku dzimtas sugām vai arī zemām skujkoku sugām un to dekoratīvajām formām. Areāla robežās izmanto tautas medicīnā, arī homeopātijā reimatisma profilaksē.