Izplatība. Savvaļā aug Centrālāzijā: Džungārijā, Kašgārijā, Tjanšanā, Pamiro-Alajā , Irānā Afganistānā uz akmeņainām kalnu nogāzēm.
Morfoloģija.
1
2
Vasarzaļš, 2 m augsts, stāvs, blīvi zarots krūms. Jaunie dzinumi sarkanbrūni, rievaini, ar iegarenām melnām kārpiņām, otrajā gadā kļūst purpurbrūni, spīdīgi, šķautņaini, ar tumšām lenticelēm. Pie lapu pamatnes līdz 1 cm gari, viendaļīgi līdz trīsdaļīgi ērkšķi. Lapas 2-4 cm garas, plati eliptiskas līdz iegareni otrādi olveida, mala vesela (uz jaunajiem un noēnotajiem dzinumiem – zāģzobaina), virspuse zāles zaļa, apakšpuse pelēkzaļa, ar papillām. Zied maija vidū ar dzelteniem ziediem. Ziedi divdzimumu, sakārtoti līdz 3-6 cm garos ķekaros pa 10-20. Ogas ēdamas, 7-8 mm garas, iegareni olveida, purpursarkanas, ar nelielu, zilganu apsarmi.
Ekoloģija. Saulmīle, pacieš nelielu noēnojumu, taču tad tik krāšņi neziedēs. Vislabāk jūtas vieglās mālsmilts augsnēs uz nogāzēm.
Nozīme. Dekoratīvs krūms, īpaši ziedēšanas un augļu laikā. Rudenī lapas krāsojas oranžos toņos. Var izmantot kā soliteraugu vai stādīt brīvi augošos dzīvžogos. Nektāraugs.