Rietumu tūja

Izplatība. Savvaļā aug Ziemeļamerikas austrumu daļā no Atlantijas okeāna piekrastes austrumos līdz Manitobas pavalstij rietumos, no Lielo ezeru reģiona dienviddaļas līdz Džeimsa līcim ziemeļos. Atsevišķas, izolētas populācijas atrodas arī citos ASV štatos uz dienvidiem no Lielajiem ezeriem, no 0 līdz 900m augstumam. Eiropā introducēta 1534.gadā Francijā, pēc Žaka Kartjē (Jacques Cartier) vadītās ekspedīcijas uz Z-Ameriku.

Morfoloģija. Mūžzaļš, vidēji liels koks ar piramidālu līdz olveida vainagu. Augstums 10-20m ar retiem izņēmumiem arī augstāks, vainaga platums līdz 5m. Stumbra diametrs parasti līdz 0,9m, mēdz dalīties sekundārajos stumbros. Miza sarkanbrūna jauniem augiem un pelēkbrūna novecojot. Veciem kokiem miza lentveidīgi nolobās. Bieži veido līku augumu. Zari izplesti, vēdekļveida. Skujas zvīņveida, 3-5mm garas, zaļas. Čiekuri ovāli, līdz 8mm gari, gaiši brūni. Koksne sarkanbrūna, mīksta, taču mehāniski ļoti izturīga, nebojā trupe.

Ekoloģija. Pret gaismas un augsnes apstākļiem mazprasīga, labi pacieš apgriešanu. Izturīga pret izplūdes gāzēm. Laba ziemcietība. Vislabāk jūtas neitrālā līdz vāji skābā, vieglā mālsmilts vai smilšmāla augsnē ar augsnes reakciju pH 5,5-7,5. Ierīkojot stādījumus, apdobes vēlams mulčēt ar kūdru, mizu mulču vai kādu citu organiskas izcelsmes materiālu. Lai saglabātu vainaga formu un dekorativitāti, tas aptuveni divas reizes gadā jāapgriež.

Nozīme. Ļoti dekoratīva suga. Piemērota pilsētu apstādījumiem. Labi iederas stādīšanai gan atsevišķi soliteros, gan lielās grupās jauktajās dobēs kopā ar citām skujkoku dekoratīvajām formām, dzīvžogos un alejās. Skuju ekstraktus izmanto farmācijā. Koksni izmanto amatniecībā, būvkonstrukcijās un kanoe būvniecībā.