Rietumu tūja

Izplatība. Savvaļā aug Ziemeļamerikas Klusā okeāna piekrastē no Kalifornijas Z līdz Aļaskas D, no 0-2000m augstumam. Areāls vidusdaļā iestiepjas līdz Klinšu kalniem (Rocky Mountains). Eiropā introducēta 1854.gadā Lielbritānijā. Sinonīms: Thuja gigantea Nutt. (1834).

Morfoloģija. Mūžzaļš, pirmā lieluma koks ar piramidālu vainaga formu, kalnos, uz areāla robežas, arī krūms. Savvaļā koka augstums parasti sasniedz 55m, ne reti arī virs 60m, vainaga platums līdz 15m. Stumbra diametrs 1,2-2,5m. Ļoti ilgmūžīgs koks, sasniedz 500-800 gadu vecumu. Miza kanēļbrūna jauniem augiem un pelēkbrūna novecojot, stiegraina, 10-25mm bieza. Mehāniski ļoti izturīga koksne. Skeleta zari spēcīgi, izplesti, lokveida. Sānu zari nokareni. Skujas zvīņveida, 3-6mm garas, zaļas, dzinumu augšējā daļā spīdīgas, bet apakšējā daļā ar baltiem lāsumiem. Čiekuri slaidi eliptiski, 10-14mm gari, brūni.

Ekoloģija. Savvaļā veido vienlaidu audzes vai aug kopā ar citiem skujkokiem. Pārsvarā aug upju ielejās vai purvu malās. Ziemcietība viduvēja līdz laba, tomēr jaunie augi jāstāda aizsargātā vietā, saulē vai pusēnā. Vislabāk jūtas mitrā, bet labi drenētā, auglīgā smilšmāla augsnē ar neitrālu augsnes reakciju pH 6,5-7,5. Ierīkojot stādījumus, apdobes vēlams mulčēt ar kūdru, mizu mulču vai kādu citu organiskas izcelsmes materiālu.

Nozīme. Dekoratīvs, ātri augošs, bet apstādījumos reti sastopams skujkoks. Piemērots  ainaviskiem apstādījumiem. Labi iederas stādīšanai soliteros, atsevišķas šķirnes arī lielās grupās jauktajās dobēs kopā ar citām skujkoku dekoratīvajām formām. Nozīmīgs koks būvniecībā.