Izplatība. Savvaļā aug Japānā Honsju un Sikoku salās, kalnu apgabalos no 900 līdz 1800m augstumam. Eiropā introducēta 1860.gadā Lielbritānijā. Sinonīmi: Thujopsis standishii Gord. (1862) un Th. japonica Maxim. (1866).

Morfoloģija. Mūžzaļš, vidēja lieluma koks ar plati piramidālu vainaga formu. Savvaļā koka augstums parasti sasniedz 18m, labos augšanas apstākļos un lielā vecumā arī virs 30m. Vainaga platums līdz 10m. Stumbra diametrs līdz 1m. Ilgmūžīgs koks, sasniedz 300 gadu vecumu. Miza plāna, vara krāsā, novecojot kļūst pelēkbrūna. Mehāniski ļoti izturīga koksne. Skeleta izplesti, lokveida. Sānu zari biezi, nokareni, saplacināti, no apakšas sudrabaini. Skuju plātnes platas. Skujas zvīņveida, 2-4mm garas, zaļas, matētas, apakšpusē ar baltām svītrām. Čiekuri ovāli, 6-12mm gari, sarkanbrūni.

Ekoloģija. Savvaļā veido vienlaidu audzes vai aug kopā ar citiem skujkokiem. Ziemcietība viduvēja, Latvijas DR laba, tomēr jaunie augi jāstāda aizsargātā vietā, saulē vai pusēnā. Vislabāk jūtas vidēji mitrā, labi drenētā, mālsmilts vai smilšmāla augsnē ar neitrālu augsnes reakciju pH 6,5-7,5. Ierīkojot stādījumus, apdobes vēlams mulčēt ar kūdru, mizu mulču vai kādu citu organiskas izcelsmes materiālu.

Nozīme. Dekoratīvs, ātri augošs, bet apstādījumos reti sastopams skujkoks. Piemērots ainaviskiem apstādījumiem. Labi iederas stādīšanai atsevišķi soliteros, atsevišķas šķirnes arī lielās grupās jauktajās dobēs kopā ar citām skujkoku dekoratīvajām formām. Nozīmīgs mežsaimniecības objekts Japānā.