Izcelsme. Šķirni no Japānas uz Leideni Nīderlandē 1859.gadā atvedis vācu ārsts un botāniķis Filips Francs fon Zībolds (Philipp Franz von Siebold).
Morfoloģija. Mūžzaļš, neliels koks ar plati piramidālu vainaga formu. Koka augstums 2-4m. Šķirne lēnaudzīgāka par sugu. Desmit gados sasniegs 2m garumā un nedaudz virs 1m platumā. Skeleta izplesti, spēcīgi, nedaudz saplacināti. Sānu zari biezi, nokareni, veido blīvu vainagu. Skuju plātnes platas. Skujas zvīņveida, pelēkzaļas ar neregulāriem bāldzelteniem laukumiem. Veciem kokiem ir tendence kļūt zaļiem un raibums saglabājas tikai uz salīdzinoši veciem dzinumiem.
Ekoloģija. Ziemcietība viduvēja, Latvijas DR laba, tomēr jaunie augi jāstāda aizsargātā vietā, saulē vai pusēnā. Vislabāk jūtas vidēji mitrā, labi drenētā, mālsmilts vai smilšmāla augsnē ar neitrālu augsnes reakciju pH 6,5-7,5. Ierīkojot stādījumus, apdobes vēlams mulčēt ar kūdru, mizu mulču vai kādu citu organiskas izcelsmes materiālu.
Nozīme. Dekoratīvs, bet apstādījumos reti sastopams skujkoks. Piemērots ainaviskiem apstādījumiem. Labi iederas stādīšanai soliteros, atsevišķas šķirnes arī lielās grupās jauktajās dobēs kopā ar citām skujkoku dekoratīvajām formām.