Izcelsme. Šo Lielbritānijā atrasto kadiķa formu aprakstījis angļu botāniķis Džordžs Gordons 1875. gadā.
Morfoloģija. Neliels koks. Vainags stāvs, ķegļa formā, 2-3 m augsts, ap 1,2 m plats. Miza pelēkbrūna, plēkšņaina. Zari aug augšup. Dzinumi slaidi, četršķautņaini. Skujas zvīņveida, cieši pieguļ dzinumiem, koši zaļas, ziemā – rūsganas. Čiekurogas lodveida, tumši zilas ar gaišzilu apsarmi.
Ekoloģija. Mazprasīgs augs. Ēncietīgs, sausumizturīgs, ziemcietīgs, aug dažādās augsnēs. Izturīgs pret kaitēkļiem, slimībām un gaisa piesārņojumu. Labi pacieš apgriešanu, ilgi saglabā piešķirto formu. Aug ātri. Ilgmūžīgs, taču novecojot dekorativitāte samazinās.
Nozīme. Piemērots dzīvžogiem, stādīšanai atsevišķi un grupās lielos dārzos un parkos.