Izcelsme. Šī parastā kadiķa forma atrasta Īrijā, 1934. gadā nogādāta Holandē, Boskopā, no kurienes uzsākta tās izplatīšana.
Morfoloģija. Zems, klājenisks krūms. Vainags sasniedz 0,3 m augstumu, 1,5 m platumu. Stumbrs bagātīgi zarots, zari apaļi, pacili, aug vienmērīgi uz visām pusēm. Miza pelēkbrūna. Skujas aug blīvi, mieturos pa trim, tās ir adatveida, taču mīkstas, 5-8 mm garas. Skuju virspuse ieliekta, ar sudrabainām atvārsnīšu josliņām, apakšpuse tumši zaļa. Čiekurogas tumši zilas ar bālganu apsarmi.
Ekoloģija. Šķirne ir izturīga, mazprasīga pret augsni un mitrumu. Vēlams stādīt saulainā vietā vai pusēnā. Augsni ieteicams mulčēt, lai izvairītos no nezāļu izaugšanas cauri zaru klājienam. Šis kadiķis aug lēni, 10 gadu vecumā sasniedz 0,2 m augstumu. Tas ir salcietīgs un izturīgs pret gaisa piesārņojumu.
Nozīme. Lielisks augsnes sedzējaugs, veido līdzenu virsmu. Piemērots stādīšanai akmeņdārzos, parkos, dobēs kopā ar citiem augiem. Iespējams audzēt arī konteineros un izmantot jumtu un terašu apzaļumošanai.