Izplatība. Savvaļā aug Ziemeļamerikas austrumu daļā, Ohaio, Pensilvānijas, Merilendas, Kentuki, Rietumvirdžīnijas, Virdžīnijas, Tenesī, Ziemeļkarolīnas, Dienvidkarolīnas un Džordžijas štatos ASV, kalnos, upju krastos un mitros jauktajos mežos pārsvarā no 200 līdz 1000 m augstumam.
Morfoloģija. Vasarzaļš, stāvs krūms, reti koks. Pārsvarā 1-3 m augsts, ja koks, tad 4-10 m. Dzinumi ar matiņiem. Miza gluda. Lapas sākumā ar matiņiem, rudenī krāsojas oranžas līdz karmīnsarkanas. Forma plati līdz iegareni eliptiska, pārsvarā 4,5-9,0 cm garas un 1,3-3,3 cm platas. Ziedi piltuvveida, sakārtoti ziedkopās pa 5-7, 3-5 cm plati, dzeltenoranži, laškrāsas, oranži līdz koši sarkani ar kontrastējošu plankumu dzeltenā, oranžā vai tumšākā tonī, smaržīgi. Uzzied reizē ar lapu plaukšanu maijā - jūnijā.
Ekoloģija. Laba ziemcietība. Vislabāk jūtas viegli noēnotā vietā, vāji skābā līdz skābā, trūdvielām bagātā, vieglā mālsmilts vai smilts augsnē ar augsnes reakciju pH 5,0-6,8. Ierīkojot stādījumus, apdobes vēlams mulčēt ar skābu kūdru, mizu mulču vai kādu citu organiskas izcelsmes materiālu.
Nozīme. Ļoti dekoratīva suga. Piemērota parku apstādījumiem. Labi iederas stādīšanai gan soliteros, gan lielās grupās jauktajās dobēs kopā ar citām rododendru un skujkoku sugām vai dekoratīvajām formām. Salīdzinot ar citām rododendru sugām, zied vēlu, tāpēc labi izmantot ilgi ziedošajos stādījumos. Izmanto selekcijā.