Izplatība. Savvaļā aug Ohotskas un Beringa jūru piekrastes rajonos, kalnos, klājeniskās ciedrupriedes audzēs un tundrā, pārsvarā no 800 līdz 2500m augstumam.
Morfoloģija. Vasarzaļš pundurkrūms. Pārsvarā 4-30 cm augsts, lēnaudzīgs. Gada pieaugums līdz 1 cm. Dzinumi klāti ar gariem matiņiem. Miza zvīņveidīgi nolobās. Lapas sēdošas, otrādi olveida, gaiši zaļas, rudenī krāsojas dzeltenas līdz karmīnsarkanas. Pārsvarā 2-5 cm garas un 1,0-2,5 cm platas. Ziedi šķīvjveida, ārpusē mataini, sakārtoti pa 1-2 dzinumu galos, 3-5 cm plati, purpurvioleti ar karmīnkrāsas lāsojumu iekšpusē, nesmaržo. Zied vēlu, jūnijā - jūlijā.
Ekoloģija. Pilnīgi ziemcietīga suga. Vislabāk jūtas saulainā vai viegli noēnotā vietā, vāji skābā līdz skābā, trūdvielām bagātā, akmeņainā, vieglā mālsmilts vai smilts augsnē ar augsnes reakciju pH 5,0-6,8. Ierīkojot stādījumus, apdobes vēlams mulčēt ar skābu kūdru, mizu mulču vai kādu citu organiskas izcelsmes materiālu.
Nozīme. Ļoti dekoratīva suga. Piemērota akmeņdārziem. Labi iederas stādīšanai gan atsevišķi soliteros, gan lielās grupās jauktajās dobēs kopā ar citām rododendru un skujkoku sugām vai dekoratīvajām formām. Salīdzinot ar citām rododendru sugām, zied vēlu, tāpēc labi izmantot ilgi ziedošajos stādījumos.