Izplatība. Piejūras baltegle aug Krievijas Piejūras novada dienvidos, Korejas pussalas ziemeļu un centrālajā daļā un Ķīnas ziemeļaustrumu provincēs – Heilongjangā un Jilinā. Izplatības ziemeļu robeža ir Razdoļnajas (Suifen He) upes piekraste, bet dienvidu – Cheju sala. Visvairāk aug Sihote-Alina un Changbai kalnos. Izolētas populācijas ir arī ziemeļaustrumos Ķīnā Dunlina kalnos. Dažreiz novērojamas tīraudzes, bet parasti aug jauktajos mežos. Izplatības areāla klimatam raksturīgas siltas un mitras vasaras, kā arī gari, vēsi stipra lietus periodi.
Ekoloģija. Piejūras baltegle ir mūžzaļš skuju koks, kas parasti sasniedz 30-45 (50) m augstumu. Stumbra diametrs ir 1- 1,5 m. Koka mūžs parasti ir līdz 400 gadiem. Pieaugušie koki ziemās necieš (var panest –25...-34 °C), bet jauno koku dzinumiem nopietni var kaitēt vēlas salnas. Labi aug vietās ar caurlaidīgām, mēreni mitrām brūnajām meža augsnēm, arī brūnajām podzolētajām augsnēm. Priekšroku dod auglīgām ielejām un zemu pauguru nogāzēm. Var paciest sausumu, bet ļoti slikti aug pārāk mitrās augsnēs.
Morfoloģija. Vainags ir biezs, un tam ir plata konusa forma. Miza ir pelēka jauniem kokiem, bet vecākiem kokiem kļūst tumšāka un brūnāka, kā arī nedaudz plēkšņaina. Jaunie dzinumi ir dzeltenbrūni, pūkaini un dzīsloti. Skujas ir asas, plakanas, 2,5-4 (5) cm garas, ar diviem sveķu kanāliņiem. Vīrišķās ziedkopas ir 10-15 mm garas, rūsganas. Čiekuri ir 8-12 (14) cm gari, ar 2,5-4 cm diametru. Tie ir zaļi vai purpurzaļi, bet nogatavojušies – gaiši brūni, sveķaini, un sēklzvīņa nav redzama. Sēklas ir 7-10 mm garas. Sēklas spārns ir 1,5 reizes garāks par sēklas miziņu.
Izmantošana. Piejūras baltegle nav toksiska. To izmanto kokmateriāliem un celulozes iegūšanai. Sēklās esošā eļļa noder ziepju ražošanai, bet no skujām iegūst aromātiskās eļļas.