Parastais kadiķis

Izplatība. Parastā kadiķa izplatības areāls, salīdzinot ar citiem kadiķiem, ir vislielākais. Tas aug Āfrikas ziemeļos, Eirāzijas vidusdaļā un ziemeļos. Dienvidu robeža ir stepes, bet rietumu – Japāna. Aug arī Ziemeļamerikā. Igaunijā tas sastopams Sāremā salā un valsts ziemeļaustrumos. Bieži aug klajumos, jūras tuvumā, tīreļos un purvājos.

Ekoloģija. Mūžzaļs koks vai krūms. Augstums līdz 10 m, reti 15 m. Var dzīvot līdz 860 gadiem. Mazprasīgs pret augsni.

Morfoloģija. Zari stāvi vai horizontāli. Miza pelēcīgi brūna, plēkšņaina. Jaunie dzinumi ir dzeltenbrūni. Skujas ir lancetiskas, asas, 1-2 cm garas, mieturos pa 3, zilganpelēkas virspusē, ar vienu atvārsnīšu līniju. Parasti divmāju augs, reti – vienmāju. Vīrišķās ziedkopas ir dzeltenas, 4-5 cm garas, ar segzvīņām. Sievišķās ziedkopas atgādina zaļus pumpurus, ar trim sēklzvīņām, katra ar vienu sēklaizmetni. Augļi – čiekurogas, kas pirmajā gadā ir zaļas, otrajā gadā tumši zilas, bet trešajā – melnas. Satur 1-3 sēklas.

Izmantošana. Augs nav toksisks. Koksni izmanto dažādu priekšmetu – mūzikas instrumentu, suvenīru – izgatavošanai. Augļu sīrupu izmanto konditorejā. Augļi noder zivju konservu, degvīna un liķieru ražošanā. Ēteriskās eļļas no skujām un dzinumiem izmanto kā antibakteriālu līdzekli medicīnā un veterinārijā.