Melnā egle

Izplatība. Savvaļā aug gandrīz visā Kanādā (no Ņufaundlendas līdz Bēringa šaurumam), Aļaskā, ASV ziemeļaustrumos, Lielo ezeru dienvidos, skuju koku mežos. Ziemeļos ir tur, kur vēl ir meži. Aug nogāzēs līdz 1500 m augstumam virs jūras līmeņa. Arī purvājos, ielejās un upju, kā arī ezeru krastos.

Ekoloģija. Mūžzaļš skuju koks, 9-12 (30) m augsts. Stumbrs tievs, tā diametrs 15-30 (90) cm. Koka mūžs 200- 250 gadu. Salcietīga, augšanai vajadzīga saulaina vieta. Mazprasīga pret augsni, bet vajadzīga mēreni mitra vai mitra vieta ar labu drenāžu.

Morfoloģija. Miza ir pelēka, dzeltenbrūna, plāna, nedaudz plēkšņaina. Vainagam ir šaura konusa forma, bet tas ir nedaudz asimetrisks, ar daudziem zaru pušķiem un zariem, kas izstiepjas laukā no vainaga. Zari ir tievi, īsi, horizontāli, kamēr ir jauni, bet vēlāk noliekti uz leju. Dzinumi tievi, brūni, ar bieziem īsiem matiņiem. Skujas ir zilganzaļas, kantainas, katra šķautne ar atvārsnīšu rindu. Skuju garums 0,6-1,5 cm, ar smailu galu, taisnas. Čiekuri mazi, 1,5-3,5 cm gari, ar 1,5-2 cm diametru atvērtam čiekuram. Neatvērušies čiekuri ir ovāli vai iegareni olveida, bet atvērušies – olveida līdz apaļi olveida. Vasarā čiekuri ir purpurmelni, bet kad nogatavojušies, pelēcīgi brūni vai melni brūni. Sēklas ir 2-3 mm garas, tumši brūnas.

Izmantošana. Augs nav toksisks. Noder papīra ražošanai. Noder kā krāšņumaugs, bet stādāms lielākās grupās, jo atsevišķs augs nav dekoratīvs.