Parastais ozols

Izplatība. Ļoti liels izplatības areāls. Savvaļā aug gandrīz visur Eiropā, arī Kaukāza kalnos, Mazāzijā, Krimā, līdz 900 m augstumam virs jūras līmeņa. Var sastapt Igaunijā, galvenokārt tās rietumu daļā. Aug mežainos apvidos, skuju koku mežos, bet mazākas formas var būt citās vietās.

Ekoloģija. Vasarzaļš, samērā liels koks, līdz 30-40 (50) m augsts. Vainags plati konisks, ar stipriem zariem. Veido vienu galveno stumbru. Tā diametrs ir 1-1,5 m. Koka mūžs ir līdz 1500 gadu. Salcietīgs, bet var apsalt, ja ir sals vēlu pavasarī. Mazprasīgs pret augsni, priekšroka ar humusu bagātām smilšmāla augsnēm, nepanes pārmērīgu mitrumu. Vajadzīga saulaina vieta, jutīgs pret virsējo noēnojumu, bet pacieš noēnojumu no sāniem, kas savukārt veicina gara un taisna stumbra veidošanos.

Morfoloģija. Miza ir gluda, jaunam kokam olīvbrūna, bet vēlāk tā kļūst pelēcīgi brūna, gandrīz melna, bieza, ar dziļām rievām. Jaunie dzinumi ir dzeltenbrūni, ar gaišām lenticelēm. Lapas līdz 15 cm garas un 2-8 cm platas, otrādi olveida, daivainas, ar 5-7 daivu pāriem, daivu gali apaļi. Lapu virspuse tumši zaļa, apakšpuse gaišāka. Lapas rudenī kļūst ādainas. Ziedi viendzimuma. Vīrišķās ziedkopas ir dzeltenzaļas spurdzes. Sievišķie ziedi ir augstāk nekā vīrišķie. Sievišķajiem ziediem sarkanīgs kātiņš ar trim auglenīcām, un katrā ir 2 sēklaizmetņi. Ziedēšana ir vienlaicīgi ar salapošanu, maija beigās – jūnija sākumā. Auglis – zīle (rieksts) ar vienu sēklu, koksnainu apvalku, 1,5-3,5 cm garš, ovāls, spīdīgi brūns, dzīslots.

Izmantošana. Augs nav toksisks. Zīles izmanto miltu ieguvei un kafijas aizvietotājiem. Koksne noder mēbelēm, durvīm, dekoratīviem priekšmetiem, mucām, parketam, saplākšņiem, lauksaimniecības tehnikai un hidrotehnikai. Mizu pielieto medicīnā pret caureju, izsitumiem, apdegumiem, mutes dobuma iekaisumiem. Audzē arī kā dekoratīvu augu.