Izplatība. Āzija: Krievijas Tālajos Austrumos un Rietumsibīrijā, Korejā, Japānā un Ķīnas ziemeļdaļā.
Morfoloģija. Vasarzaļš, 10-20 m augsts koks ar kupolveida vainagu. Miza gluda, pelēka. Dzinumi kaili. Lapu kāti tikai 3-4 mm gari. Lapas sakopotas dzinumu galos, otrādi olveidīgas vai iegarenas, 8-15 cm garas, pie pamata stipri sašaurinātas, ar īsu un strupu galotnes daivu. Sānu daivas 7-13 pāru, īsas un strupas. Lapas virspusē pilnīgi kailas, spīdīgas, apakšpusē sākumā mataina, vēlāk gandrīz kailas, saglabājas pie kokiem līdz pavasarim. Augļi gandrīz sēdoši, pa 2-6. Zīles plati cilindriskas. Augļa vīkals puslodes veida. Plaukst maijā, zied maija beigās, augļi nogatavojas septembrī.
Ekoloģija. Lielo upju ielejās un kalnu dienvidu nogāzēs, sausās smilšmāla augsnēs, veido tīraudzes. Kalnos, platlapju - skujkoku mežos, sastopama līdz 700 m augstumam.
Nozīme. Augstvērtīga koksne. Satur miecvielas. No Mongolijas ozola pārtiek mājlopu un savvaļas dzīvnieki. Krāsu augs. Dekoratīvs. Izmanto nogāžu nostiprināšanai un tīrumu aizsargjoslām. Latvijas apstākļos ziemcietīga suga.