Melnais plūškoks

Izplatība. Aug, sākot no Eiropas, Kaukāza kalnos, Mazāzijā, līdz rietumu Sibīrijai. Mežmalās, ceļmalās. Laukos, mēreni mitrās augsnēs un kalnos līdz 1200 m virs jūras līmeņa. Sastop visā Igaunijā. Labāk Igaunijas klimatu panes tās rietumu daļā, jo austrumu daļā samērā bieži apsalst dzinumi.

Ekoloģija. Aug kā augsts vasarzaļš krūms vai neliels, līdz 1 m augsts zarots koks. Jutīgs pret salu, cieš aukstākās ziemās, ātri atjaunojas. Krūmu mūžs līdz 60 gadiem. Priekšroka saulainām vietām, bet var augt arī pusēnā. Nepanes pārāk skābas augsnes. Labi aug pilsētas apstākļos, pacieš apgriešanu un sāļas augsnes. Ātri aug.

Morfoloģija. Miza ļoti nelīdzena, korķaina. Dzinumi resni, pelēki, biezi noklāti ar lenticelēm, serde balta. Lapas plūksnoti saliktas, ar (3) 5-7 (9) lapiņām. To virspuse tumši zaļa, dažreiz ar matiņiem uz dzīslām, apakšpuse gaišāka, jaunām lapām ar matiņiem uz dzīslām. Lapām nepatīkams aromāts. Ziedi dzeltenīgi līdz tīri balti, smaržīgi, plakanās, līdz 20 cm platās ziedkopās. Zied jūnijā –augustā. Augļi spīdīgi melni, līdz 0,8 cm diametrā, ar sulīgu mīkstumu.

Izmantošana. Negatavi (zaļi) augļi satur skābi, kas ir toksiska cilvēkam. Gatavi (melni) augļi ēdami svaigi vai ievārījumos. Augļi Eiropā vākti jau sen. Ziedi, augļi, miza, lapas un saknes plaši lietotas tautas medicīnā. Augļi stiprina cilvēka organismu.  Dekoratīvs augs.