Papīrbērzs

Izplatība. Ziemeļamerikas kontinentā - Grenlandes salā, no Labradoras līdz Britu Kolumbijai, Aļaskā un Vašingtonā, uz dienvidiem līdz Pensilvānijai, Mičiganai, Nebraskai un Montānai. Visizplatītākā Ziemeļamerikas bērzu suga.

Morfoloģija. Vasarzaļš, līdz 30 m augsts koks ar plati cilindrisku vainagu. Stumbrs un vecākie zari krīta balti. Miza plaisā un nolobās garām, plānām kā papīrs plēksnēm, atsedzot sarkanīgi oranžo iekšejo mizas kārtu. Jaunie dzinumi sarkanbrūni, mataini, ar retām kārpiņām. Lapas olveida līdz šauri olveida, 4-10 cm garas , ar smailu galotni un parasti noapaļotu pamatu, rupji divkārt zāģzobainas, virspusē tumši zaļas, kailas, apakšpusē ar matiņiem uz dzīslām. Sievišķās spurdzes 2-5 cm garas, ar tieviem dziedzerainiem kātiņiem.

Ekoloģija. Labi piemērots vēsam klimatam un dažādām augsnēm, taču labāk aug labi drenētās, skābās, smilšainās vai māla augsnēs un saulainās vietās. Pioniersuga, mitrās vietās veido tīraudzes.

Nozīme. Liela nozīme ekosistēmas uzturēšanā. Dekoratīvs cauru gadu. Koksne ar plašu pielietojumu. Mizu izmanto kā pārklājamo materiālu, indiāņi no tās gatavo vieglas laivas.