Izplatība. Skandināvijā, Viduseiropā un Atlantiskajā Eiropā, Kaukāzā, Riemsibīrijā un Austrumsibīrijā.
Morfoloģija. Vasarzaļš, līdz 25 m augsts koks. Nepiemērotās augtenēs izturas arī kā krūms. Zari vērsti augšup vai izplesti, nav nokareni. Miza balta, atslāņojas. Vecākiem kokiem pie stumbra pamata tumša kreve. Jaunie dzinumi sarkanbrūni, tūbaini, bez sveķainām kārpiņām. Lapas olveida vai rombiski olveida, 4-6 cm garas, ar noapaļotu, retāk nedaudz sirdsveida vai nošķeltu pamatu un smailu galotni, malas divkārt zāģzobainas, jaunās lipīgas un tūbainas, vecākas virspusē kailas, apakšpusē bālākas un ar matiņiem, it īpaši dzīslu stūros. Sievišķās spurdzes 2,5-3 cm garas.
Ekoloģija. Aug purvos, mitros mežos, ūdens tilpju krastos un krūmājos, kur dažkārt veido plašas audzes. Kalnos paceļas 1500-200 m v.j.l.
Nozīme. Apstādījumos, pilsētas apstākļos, izturīgāks par kārpaino bērzu. Plaši izmanto koksni, tā gaišāka, nekā kārpainajam bērzam. Izmanto medicīnā. Satur miecvielas un krāsvielas. Senāk plaši pielietoja bērza tāsi.