Izplatība. Āzijā : Piejūras novadā Krievijā, Korejā un Japānā.
Morfoloģija. Vasarzaļš, līdz 30 m augsts koks ar ļoti resniem zariem. Miza tumši pelēka vai gandrīz melna, gluda vai saplaisā biezās plātnēs. Zari tumši brūni vai gandrīz melni, ar baltām lenticelēm. Jaunie dzinumi ar dziedzermatiņiem. Lapas olveida vai olveida iegarenas, ar noapaļotu vai plati ķīļveida pamatu un nosmailotu galotni, ar nevienādi zobainām malām, 4-8 cm garas. Lapu dzīslas virspusē iegremdētas, apakšpusē izceltas. Plātnes virspuse koši zaļa un kaila, apakšpuse ar retiem, sveķainiem dziedzerīšiem un matiņiem uz dzīslām. Sievišķās spurdzes iegarenas, stāvas, taisnas vai viegli izliektas, 2-3 cm garas.
Ekoloģija. Aug 700-800 m v.j.l. Satopams sausās, klinšainās nogāzēs, kā krūmājos tā skrajos mežos, kur aug kopā ar ozoliem, liepām, kļavām un citiem kokiem. Retāk veido tīraudzes. Izteikti gaismas prasīgs. Lēni augošs.
Nozīme. Izcili vērtīga koksne, tā gaiši brūna, lokana, izturībā un cietībā vairākkārt pārsniedz parastā ozola koksni. Skaists apstādījuma koks saulainām vietām.