Melnā vībotne

Izplatība. Savvaļā sastopams centrālajā un Austrumeiropā, Ķīnā, Kazahstānā, Mongolijā, Korejā, Krievijā, Ziemeļamerikā (Aļaskā, Kanādā), kur tā aug meža stepēs, stepēs, pļavās, mežmalās, sāļainās augsnēs, kalnos un krūmājos, līdz 2400 metriem virs jūras līmeņa.

Ekoloģija. 50-70 (90) cm augsts daudzgadīgs augs.

Morfoloģija. Stublāji stāvi, mataini. Lapas eliptiski garenas vai eliptiski olveidīgas, 3-12 cm garas un 1,5-5 (8) cm platas, ar retiem dziedzerīšu plankumiem. Lapas apakšpuse blīvi klāta matiņiem, augšpuse kaila vai retiem matiņiem. Lapas divkārt līdz trīskārt dalītas, ar 6-8 plūksnu pāriem. Apakšējām lapām gari kāti, vidējām un augšējām 3-12 mm gari kāti. Ziedu kurvīši bez mēlziediem, daudz, dzelteni, nokareni, skarveidīgā ziedkopā. Zied no jūlija līdz augustam.

Nozīme. Nav indīgs; izmantojams lopbarībai.