Izplatība. Vidusjūras apgabalā, Melnās jūras piekrastē, Kaukāzā, Mazāzijā, Ķīnā, Himalajos.
Morfoloģija. Vasarzaļš, līdz 12 m augsts koks ar noapaļotu vainagu, nereti aug kā krūms. Miza plāna, brūngana. Dzinumi kaili vai viegli mataini, ar daudzām lenticelēm, spīdīgi, lūzuma vietās izdalās piensula. Lapas ieapaļas vai olveida, 3-10 cm garas, virspusē kailas, zilganzaļas vai zilgansarkanīgas, apakšpusē dažkārt ar matiņiem uz dzīslām. Sastopami gan vienmāju gan divmāju augi. Ziedi sīki, ap 3 mm plati, dzeltenbalti vai zaļi, izvietoti dzinumu galos skrajās ziedkopās, kas pēc noziedēšanas pārklājas ar baltiem vai purpursārtiem, atstāvošiem matiņiem. Augļi sausi, 3-5 mm gari, nobrieduši brūni. Zied maijā, jūnijā.
Ekoloģija. Kserofīts. Saulmīlis. Aug krūmājos, atklātās sausās nogāzēs, skrajos priežu un ozolu mežos, akmeņainās ielejās, jūras piekrastē kā arī kalnos. Kultūrā piemērots dažādām augsnēm, necieš lieku mitrumu.
Nozīme. No lapām iegūst tanīnus, tos lieto medicīnā un parfimērijā. Lapas satur C vitamīnu. No koksnes iegūst dzeltenu krāsvielu fizetīnu. Miecvielas izmanto ādu apstrādei. Dzelteno koksni izmanto inkrustācijām, tā ilgi nebojājas. Dekoratīvs, plaši stādīts.