Izplatība. Kaukāzā, Vidusāzijas valstīs, Afganistānā un Irānā
Morfoloģija. Vasarzaļš, 10-12 m augsts koks vai krūms. Miza gluda, pelēka. Jaunie dzinumi brūni vai sarkanbrūni. Lapas ādainas, olveidīgas, ar īsi nosmailotu galotni un noapaļotu vai ķīļvieda asimetrisku pamatu, asi zobainas, virspusē raupjas, apakšpusē ar matiņiem, 4-10 cm garas, rudenī sārtojas. Ziedi divdzimumu vai tikai vīrišķie, neievērojami, lapu žāklēs vai dzinumu galos. Augļi kauleņi ar saldenu mīkstumu, apaļi, sarkandzelteni, ar zilganu apsarmi. Kauliņš viegli saplacināts, rievains. Zied aprīlī, maijā, augļi nogatavojas septembrī, oktobrī.
Ekoloģija. Sastopams kalnos no 600-1200 m v.j.l., kur aug sausās, akmeņainās dienvidu nogāzēs, nogruvumos, uz klintīm un aizās, gan mežu, gan bezmežu rajonos, nelielās grupās, dažkārt veido audzes.
Nozīme. Areālā plaši izmanto nogāžu nostiprināšanāi. Koksne blīva, smaga, zaļgandzeltena, ar skaistu tekstūru, labi pulējama, noder galdniecībā, mūzikas instrumentiem uc. Miza satur miecvielas un krāsvielas. Dažādas auga daļas pielieto tautas medicīnā. Ar lapām barojas zīdtārpiņi. Augļi ēdami, garšīgi. Sēklās daudz taukvielu. Medusaugs. Dekoratīvs.