Skarbā egle, pūķegle

Izplatība. Suga izplatīta Ķīnas rietumos un ziemeļrietumos – Sičuanas, Junnaņas, Cinhajas, Šansi un Jeholas provincē. Kalnos 2000-3800 m v.j.l. veido tīraudzes, aug arī upju baseinos.

Morfoloģija. Mūžzaļš, dzimtenē 30(45) m augsts koks. Vainags plati konisks vai piramidāls. Zari horizontāli atstāvoši, vecākiem kokiem izliekti, zaru gali liecas uz augšu. Miza pelēkbrūna, saplaisā, jaunie dzinumi dzeltenpelēki, spīdīgi, mataini. Pumpuri smaili, sveķaini, pumpurzvīņas piegulošas, galā nedaudz atliektas (!), skujas uz zariņiem radiāli, zilganzaļas, 10-20 mm garas, 1mm platas, četršķautnainas, uz katras plaknes ar 3-5 atvārsnīšu joslām, stīvas, asas, bieži izliektas. Čiekuri cilindriski, 8-14 cm gari, sākumā gaiši brūni, vēlāk kastaņbrūni. Čiekurzvīņas galā noapaļotas, cietas, koksnainas. Čiekurs nobriest oktobrī.  

Ekoloģija. Aug skābās līdz neitrālās, labi drenētās, pietiekoši mitrās līdz sausās smilšmāla vai māla augsnēs. Gaismasprasīga, necieš apēnojumu. Nepanes gaisa piesārņojumu. 

Nozīme. Dekoratīvs koks. Var izmantot apstādījumos stādīšanai pa vienai vai grupās. Nav ieteicams izmantot pilsētu apstādījumos, jo slikti panes gaisa piesārņojumu. Jauno dzinumu galus un čiekurus var izmantot atsvaidzinošas, C vitamīniem bagātas tējas pagatavošanai.