Austrumu egle

Izplatība. Suga izplatīta Rietumkaukāzā un Turcijas kalnu mežos 200-2300 m v.j.l.

Morfoloģija. Mūžzaļi, dzimtenē 20-40 m, Latvijā 10-15 m augsti koki. Miza iesārti brūna līdz pelēcīga, zvīņaina. Zari neregulāros mieturos, pacili, horizontāli, retāk mazliet nokareni, blīvi. Jaunie dzinumi īsi, tievi, gaiši brūni līdz iedzelteni, klāti ar smalkiem matiņiem. Pumpuri koniski, smaili, 3 mm gari, bez sveķiem. Skujas ļoti īsas, ap 5 mm, cietas, tumši zaļas, piekļaujas dzinumam. Atvārsnītes uz visām 4 šķautnēm. Vīrišķie ziedi tumši sarkani, pēc tam kļūst dzelteni. Čiekuri vārpstveida cilindriski, 5-9 cm gari, 2-3 cm plati, nobriestot kļūst brūni, sveķaini. Čiekurzvīņu malas veselas. Sēklas melnīgsnējas, 5 mm garas. Spārns 12 mm garš.

Ekoloģija. Aug labi drenētā, skābā vai neitrālā smilts, smilšmāla vai māla augsnē, pilnā saules apgaismojumā. Nepieciešama aizsardzība pret ziemas vējiem. Var ciest no kaitēkļiem (laputis, ērces). Bargās ziemās var apsalt. Neizturīga pret gaisa piesārņojumu.

Nozīme. Dzimtenē koksni izmanto papīra ražošanā. Izmanto arī kā Ziemassvētku egles. Ļoti dekoratīva. Atšķiras ar visīsākām skujām. Latvijā līdz šim maz stādīta, galvenokārt kolekcijās.