Heldreiha priede

Izplatība. Suga izplatīta Balkānu pussalā no Bosnijas-Hercegovinas līdz Grieķijas ziemeļiem, Bulgārijai un Itālijas dienvidiem. Aug kalnos 1300-2600 m v.j.l. līdz augšējai mežu robežai.

Morfoloģija.  Mūžzaļi, savvaļā 20-30 m augsti koki, kultūrā zemāki vai krūmveida. Vainags piramidāls. Miza tumšpelēka, vecākiem kokiem saplaisā plēksnēs, kurām atlūpot paliek dzeltenīgi plankumi. Dzinumi bāli brūngani, sākumā ar zilganu apsarmi. Jaunie dzinumi gaiši pelēcīgi, vēlāk pelēki. Pumpuri brūni, bez sveķiem. Skujas pa 2, tumši zaļas, cietas, asas, ± sakļāvušās, 7-9 cm garas, ar 4-6 mediālām sveķu ailēm, skuju makstis 9,5-19 mm garas. Čiekuri 6-10 cm gari, līdz 2,5 cm plati, sākumā tumši zili, vēlāk tumši brūni, tad oranžbrūni ar vāju spīdumu. Apakšējās čiekuru apofīzes piramidālas, ar taisnu vai atpakaļ atliekušos ērkšķīti. Sēklas 5-7,5 mm garas, spārns 20 mm.  

Ekoloģija. Aug labi drenētās, sausās līdz pietiekoši mitrās, kaļķainās smilšmāla, māla vai grants augsnēs, pilnā saulē.  Necieš pārāk mitras augsnes. Uzņēmīga pret kaitēkļiem un slimībām. Bargās ziemās var apsalt. Latvijā vairāk piemērota audzēšanai rietumu rajonos.

Nozīme. Ļoti dekoratīva. Viena no visskaistākajām priežu sugām, kas izceļas ar savu tumši zaļo un blīvo skujotni. Līdz šim Latvijā stādīta reti. Piemērota stādīšanai grupās. Sugai ir ļoti skaistas šķirnes, kas vairāk piemērotas Latvijas rietumu rajoniem, kur maigāks klimats.