Japānas goba

Izplatība. Krievijā – Austrumsibīrijā un Tālajos Austrumos, kā arī Mongolijā, Ķīnā un Japānā.

Morfoloģija. Vasarzaļš, līdz 35 m augsts koks ar platu galotni un blīvu vainagu. Vecāku koku miza baltgana, jaunāko sirmi brūna, nereti ar korķainiem izaugumiem. Lapas ar īsiem kātiņiem, raupjas vai pūkainas, otrādi olveidīgas, galotnē nosmailotas, ar nevienādām malām, visplatākās augšpus vidusdaļas, 2-8 cm garas, divkārt līdz trīskārt zāģzobainas: zobiņi vērsti augšup. Ziedi divdzimumu, apziednis zvanveida. Auglis sēdošs, otrādi olveidīgs, pie pamata ķīļveidīgi sašaurināts, 10-16 mm garš, kails. Zied pirms lapu plaukšanas - aprīlī, maijā. Augļi nogatavojas no maija līdz jūlijam.

Ekoloģija. Sastopama jauktajos un platlapju mežos auglīgās upju ielejās, salās, kā arī kalnu nogāzēs un smilšainās korēs, līdz 700 m v.j.l. Saulmīle.

Nozīme. Svarīga nozīme ekosistēmā. Vērtīga koksne ko izmanto celtniecībā, galdniecībā u.c.  Dzinumus, mizu un lapas plaši lieto tautas medicīnā un veterinārijā. Miza satur miecvielas. Lūksni izmanto pinumiem. Augļi satur vērtīgas pārtikā un tehnikā izmantojamas taukvielas. Medusaugs. Dekoratīva, viena no skaistākajām Āzijas sugām: daudz šķirņu, kā arī krustojumu ar citām sugām.