Kaukāza baltegle

Izplatība. Savvaļā Kaukāza kalnu centrālajā un rietumu daļā, kā arī Turcijas ziemeļaustrumos Pontijas kalnos. Kaukāzā aug 1200-2000 m v.j.l., kur veido plašus mežus, kas vietām nolaižas līdz 800 m vjl. Aug kopā ar Fagus orientalis, Picea orientalis un Pinus sylvestris.

Morfoloģija. Mūžzaļi, dzimtenē 30-40 (50) m augsti koki. Vainags šauri konisks, blīvs. Veciem kokiem apakšējie zari gandrīz pieskaras zemei. Galotne jauniem kokiem smaila, bet vecākiem saplacināta. Jaunu koku miza gluda, pelēka, vecākiem tumši pelēka, dziļi viļņveidīgi saplaisājusi. Pumpuri olveidīgi koniski, nav sveķaini. Skujas uz zariņiem nekārtīgi divās rindās, no augšas nosedz dzinumu, 2-3 cm garas, galā ar jomu vai noapaļotas, virspusē tumši zaļas, spožas, apakšpusē ar 2 baltām atvārsnīšu joslām. Zied maijā. Jaunie čiekuri zaļgani, nobriestot kļūst brūni, 10-16 cm gari, līdz 5 cm plati, gals konisks. Segzvīņas garākas par čiekurzvīņām, ārpusē atliektas. Čiekuri stāvi, nobriest septembrī-oktobrī, vēlāk sairst.

Ekoloģija. Labi aug drenētās, dziļās, svaigās smilšmāla un mālsmilts augsnēs, necieš vietas ar stāvošu gruntsūdeni. Ēncietīga, jauniem augiem nepieciešams daļējs apēnojums, vēlāk labi attīstās pilnā apgaismojumā. Stādāma no vējiem aizsargātā vietā.

Nozīme. Izcili dekoratīva baltegle, pārāka par Eiropas baltegli. Piemērota Latvijas rietumu rajoniem. Stādāma grupās vai pa vienai.