Sibīrijas baltegle

Izplatība. Savvaļā Krievijas Eiropas daļas ziemeļaustrumos, tālāk līdz Austrumāzijai, dienvidos līdz Mongolijai un Kazahstānai. Aug kalnu nogāzēs, upju ielejās. Sibīrijā kopā ar Pinus sibirica arī līdzenumos. Kalnos paceļas līdz meža robežai (1200-2000 m vjl.).

Morfoloģija. Mūžzaļi, dzimtenē 20-40 m augsti koki ar šauri konisku vainagu. Miza tumši pelēkbrūna, gluda, ar sveķu pūslīšiem. Pumpuri sīki, apaļi, sveķaini. Skujas uz zariņiem vērstas dzinuma gala virzienā, pārsedzas, mīkstas (!), galā strupas, ar jomu, tumši zaļas, virspusē spīdīgas, apakšpusē ar 2 bālganām atvārsnīšu joslām. Zied maijā. Čiekuri stāvi, 5-8 cm gari, sākumā sarkanbrūni, nobrieduši gaiši brūni. Segzvīņas īsākas par čiekurzvīņām, čiekura ārpusē nav redzamas. Čiekuri nobriest septembrī, pēc tam sairst. 

Ekoloģija. Aug labi drenētās smilšmāla augsnēs, it īpaši kaļķainās. Cieš no vējlauzēm un sakņu trupes. Jaunībā nepieciešams daļējs apēnojums, ēncietīga, vēlāk labi aug pilnā apgaismpjumā. Cieš no vēlajām pavasara salnām un gaisa piesārņojuma. Ziemcietīga. Labāk aug Latvijas ziemeļu un austrumu rajonos.

Nozīme. Ļoti dekoratīva. Stāda grupās, masīvos, rindās, vējlauzēju stādījumos, pa vienai. Skujas izmanto ēterisko eļļu, sveķu, terpentīna ieguvei. Sveķi un ēteriskās eļļas ir ārstnieciski. Izmanto brūču dezinfekcijai. Latvijā kā meža kultūra nav sevi attaisnojusi.