Japānas lapegle

Izplatība. Centrālās Japānas (Honsju) endēms, sastopama kalnos subalpīnā joslā 1600-2700 m v.j.l. Veido tīraudzes, vai aug kopā ar Picea jezoensis, Pinus densiflora, Abies veitchii, Betula ermanii, Betula japonica.

Morfoloģija. Vasarzaļi, 20-28 m augsti koki, vainags plati piramidāls, zari horizontāli atstāvoši. Miza plāna, pelēcīgi brūna, saplaisā un atdalās šaurām sloksnēm. Jaunie dzinumi rievaini, sarkanbrūni, ar zilganu apsarmi, kaili vai nedaudz mataini. Skujas zilganzaļas, 1,5-3,5 cm garas, dzeltē un nobirst novembra sākumā. Zied aprīlī-maijā, reizē ar skuju plaukšanu. Čiekuri sākumā olveidīgi, 2,9-3,5 cm gari, bet vēlāk, čiekurzvīņu galiem atliecoties, kļūst rozetveidīgi. Čiekurzvīņas 5-6 rindās, plānas, ādainas, galā strupas, ar jomu. Segzvīņas divreiz īsākas par čiekurzvīņām. Čiekuri nobirst septembrī - oktobrī. 

Ekoloģija. Labi aug drenētās smiltsmāla, mālsmilts, diezgan mitrās, taču dziļās augsnēs. Labāk par citām lapegļu sugām pacieš apēnojumu, taču labāk aug pilnā apgaismojumā. Ziemcietīga.

Nozīme. Plaši stādīta kā Japānā, tā arī Eiropā. Stāda meža kultūrās, izmanto iznīcināto mežaudžu atjaunošanai. Cieto koksni izmanto inženierbūvēs raktuvēs, dzelzceļa gulšņiem u.c. Skaistākā no lapegļu sugām. Bieži stādīta apstādījumos – pa vienai, grupās, rindās, alejās. Latvijā meža kultūrā stādīta Skrīveru dendrārijā. Jurģukalna dendrārijā stādītie koki ieaudzēti no Jatsugatake vulkāna pakājē vāktām sēklām, tie ir sevišķi ātraudzīgi un ziemcietīgi.