Izcelsme. Šķirne minēta T. Olendorfa dārzniecībā Hamburgā, Vācijā starp 1840. un 1850. g. Tā atlasīta no Krimā iegūtiem sēklaudžiem. Latvijā 1900. g. Tukumā ieaudzējis F. Vāgners.
Morfoloģija. Mūžzaļa zema forma, 100 gadu laikā sasniedz 15 m augstumu. Tai raksturīgs saspiests, drukns, plati konusviedīgs augums. Zari pacili un izpletušies, blīvi. Dzinumi vērsti uz visām pusēm. Gada pieaugums 4-7 cm, bet vadošajiem dzinumiem 10-12 cm. Pumpuri uzkrītoši lieli, oranžbrūni, koniski, ar smailu galu, matētu spīdumu. Gala pumpuri pa 1, vai ar 2-3 blakus pumpuriem. Skujas tumši zaļas, nav durstīgas, vāji izliekušās. Dažādas izcelsmes stādi bieži ir dažāda augstuma. Salaspilī 1939. g. stādītie kociņi pašreiz sasnieguši 3-4 m augstmu. Citur Latvijā parasti 8-9 m augsti. F. Vāgnera dendrārijā koks sasniedz 15 m augstumu.
Ekoloģija. Līdzīgi kā pamatsuga, aug pietiekoši mitrās, svaigās smilšmāla augsnēs, pilnā apgaismojumā. Ziemcietīga.
Nozīme. Dekoratīva, plati koniska, lēni augoša egles forma. Izmantojama apstādījumos. Stādāma galvenokārt pa vienai.