Hokaido egle

Izplatība. Suga savvaļā Krievijas Tālajos Austrumos – Amūras apgabalā, galvenokārt upju ielejās, Habarovskas apgabala ziemeļu daļā, Sahalīnā, Kuriļu salās un Kamčatkas centrālajā daļā, Ziemeļkorejā un Japānā Hokaido salā. Parasti aug kalnu nogāzēs (līdz 1200 m v.j.l.), areāla ziemeļu daļā nolaižas līdz zemienēm. Eiropā kultivēta no 1861. g.

Morfoloģija. Dzimtenē līdz 50 m augsti koki. Vainags plati konisks, zari nokareni ar paciliem galiem. Stumbra miza pelēka līdz pelēkbrūna, veciem kokiem ar plēkšņainu krevi. Jaunie dzinumi dzeltenbrūni. Pumpuri plati koniski, spīdīgi, dzeltenbrūni, sveķaini. Skujas plakanas, virspusē spīdīgas, tumši zaļas, 10-20 mm garas, apakšpusē ar baltām atvārsnīšu joslām. Čiekuri 4-7 cm gari, pelēkbrūni līdz dzeltenbrūni, iegareni cilindriski, čaugani. Ienākas agri, sēklas sāk izbirt septembra vidū. 

Ekoloģija. Lēnaudzīga suga. Nepieciešamas vidēji auglīgas augsnes, taču labi aug arī akmeņainās kalnu nogāzēs. Necieš pārpurvotas augsnes. Ēncietīga, labāk aug apvidos ar mitru gaisu. Jaunie dzinumi apsalst vēlajās pavasara salnās. Pārziemo samērā labi, reizēm apsvilst skuju gali.

Nozīme.  Mazāk dekoratīva un lēnāk augoša kā Picea omorika, taču reģionos ar bargāku klimatu tā bieži stādīta apstādījumos šīs sugas vietā. Latvijā stādīta reti.