Sibīrijas egle

Izplatība. Sugas areāls ļoti plašs – Eiropas ziemeļaustrumos, Urālos, Rietum- un Austrumsibīrijā. Austrumos sniedzas līdz Ohotskas jūrai, sastopama arī Sahalīnas salas dienviddaļā un Mongolijā. Aug tīraudzēs vai biežāk mistrotās audzēs kopā ar Sibīrijas baltegli, Sibīrijas ciedrupriedi, Sibīrijas un Daurijas lapegli.

Morfoloģija.  Dzimtenē 15-20(30) m augsti koki ar piramidālu vainagu un horizontāli atstāvošiem zariem. Jaunie dzinumi smalki, dzeltenzaļi, kaili vai klāti ar rūsganiem matiņiem. Pumpuri koniski, nedaudz sveķaini. Skujas 10-20 mm garas, tumši matēti zaļas vai vāji zilganzaļas, vērstas dzinuma gala virzienā, četršķautnainas. Zied jūnija sākumā. Čiekuri 4-8 cm gari, gaiši brūni, nobriest septembrī, sēklas izbirst martā-aprīlī. Čiekurzvīņas ieapaļas, ar veselu malu. 

Ekoloģija. Līdzīgi kā Picea abies, aug svaigās smilšmāla augsnēs, it īpaši ar trūdvielu piejaukumu. Var augt arī citos meža augšanas tipos, izņemot sausās smilts augsnes. Piemērotāka kontinentāliem apstākļiem. Lēnaudzīgāka kā Picea abies. Ēncietīga, neizturīga pret kaitēkļiem un slimībām. Slikti panes gaisa piesārņojumu.

Nozīme.  Rūpnieciski izmantojama suga. Mizas izmanto miecvielu ieguvei, skujas – ēterisko eļļu,  vitamīnu pastu, medicīnas preparātu, skuju miltu ieguvei u.c. Izmanto arī apstādījumiem – vējlauzēju joslām, grupām, masīviem, dzīvžogiem.