Sarkanā egle

Izplatība. Savvaļā Ziemeļamerikas austrumos, no Jaunskotijas līdz Apalaču kalniem. Veido tīraudzes, vai arī purvainās vietās aug kopā ar Picea mariana, Abies balsamea, Acer rubrum u.c., bet drenētās augsnēs kopā ar Pinus strobus u.c. Kalnos paceļas 1000-1800 m v.j.l. Latvijā pirmo reizi minēta 1883. g. F. Vāgnera komerckatalogā.

Morfoloģija. Mūžzaļi koki, dzimtenē līdz 30 m augsti, vainags šauri konisks, miza pelēkbrūna līdz sarkanbrūna, rievaina, zvīņaina. Zari īsi, tievi, horizontāli atstāvoši, jaunie dzinumi gaiši dzeltenbrūni, klāti ar īsiem matiņiem. Pumpuri sarkanbrūni, iegareni olveidīgi, gals smails, nedaudz sveķaini. Plaukst vēlu, tikai VI sākumā. Skujas dzeltenzaļas līdz tumši zaļas, spīdīgas, 10-15 mm garas, gals strups,

ar īsu smailīti, cieši noklāj zariņa virspusi. Apakšpusē veido celiņu. Čiekuri iegareni olveida, 2,5-4,5 cm gari, sākumā zaļi līdz purpurvioleti, nobrieduši spīdīgi sarkanbrūni, ātri nokrīt. Čiekurzvīņas izliektas, cietas, galos noapaļotas ar gludām vai neregulāri zobainām malām, nedaudz sveķainas.

Ekoloģija. Labi jūtas ziemeļu klimatā. Labāk aug mitrās un skābās augsnēs, mazāk piemērota kaļķainām augsnēm. Ziemcietīga. Ražo dīgstošas sēklas.

Nozīme. Rūpnieciskas nozīmes nav. Eiropā audzēta parkos kopš 1755. gada. Stādīta reti, galvenokārt kolekcijās un apstādījumos.