Benksa priede

Izplatība. Suga savvaļā Kanādā un ASV ziemeļaustrumos. Boreālā meža reģiona koks. Veido tīraudzes vai aug mistrojumā ar citiem kokiem. Latvijā 1891. g. introducējis M. Siverss.

Morfoloģija. Mūžzaļi, mazi līdz vidēja lieluma koki, 10-25 m augsti, ar skraju konisku vainagu. Sazarojas reizēm jau no stumbra pamatnes, tad atgādina krūmu. Zari arkveidīgi izliekušies, to gali parasti augšup vērsti. Miza oranžpelēka līdz tumši brūna, nevienmērīgi saplaisājusi. Dzinumi tievi, izlocījušies, purpurbrūni, kaili. Pumpuri līdz 8 mm gari, sveķaini. Skujas pa 2, 2-4 cm garas, koši zaļas. Vīrišķie strobili dzinumu galos, dzelteni, sievišķie čiekuri purpura krāsā, tuvāk dzinuma galam. Zied maijā-jūnijā. Čiekuri pa 2 vai 3, pirkstveidā izliekušies, spīdīgi, gaiši dzeltenpelēki,  nobriest septembrī-oktobrī, var saglabāties slēgti koku zaros 12-15 gadus. Atveras un izbirst sausā karstā laikā vai pēc ugunsgrēka. Latvijā daļēji izbirst aprīļa beigās līdz jūnijam.

Ekoloģija. Aug līdzenumos nabadzīgās smilšainās augsnēs, arī kalnu nogāzēs. Izplatīta reģionos ar maigām un vēsām vasarām un aukstām ziemām ar bagātīgu sniega daudzumu. Strauji aizņem izdegušas meža platības. Izteikti gaismasprasīga. Lēnaudzīga. Cieš no skujkoku dzinumu vēža, kas izraisa galu pumpuru atmiršanu.

Nozīme. Mežsaimnieciski mazperspektīva suga. Stādīta meža kultūrās, taču drīz vien pieaugums samazinās un koki daļēji izkrīt. Izmantota arī kāpu un virsāju apmežošanā, arī stādīta parkos, bet bez īpaši labiem rezultātiem.