Krasta priede

Izplatība. Savvaļā Ziemeļamerikas rietumu daļā Klusā okeāna piekrastē no Aļaskas dienviddaļas līdz Kalifornijas dienviddaļai, no piekrastes līdz 610 v.j.l. Latvijā introducēta 19. gs. 90. gados Skrīveru parkā.

Morfoloģija. Mūžzaļi krūmi vai 3-10 m augsti koki ar nedaudz izliektu stumbru un blīvu, sākumā kolonveida, vēlāk ± ieapaļu vainagu. Miza sīkzvīņaina, saplaisā garenās plēksnēs. Skujas kūlīšos pa 2, tumši zaļas, 2,5-5 cm garas, smailas, cietas, veido blīvu segumu, reizēm zobainas. Zied maijā-jūnijā. Čiekuri bieži pa 2, atliekušies atpakaļ, retāk pa vairākiem kopā, olveidīgi koniski, 2-6 cm gari, spīdīgi, dzeltenbrūni. Apofīzes plati olveidīgas, nedaudz uzpūstas vai gandrīz plakanas, nabiņas galā beidzas ar tievu, trauslu ērkšķīti. Čiekuri ienākas nākamā gada rudenī, paliek uz koka neatvērušies vairākus gadus, vai arī sēklas izbirst maijā. 

Ekoloģija. Piemērota visdažādākajām augsnēm, taču vislabāk aug dziļās, labi drenētās augsnēs vai svaigās līdz slapjās smilts (upju sanesumu) vai mālainās augsnēs, vidēji ātraudzīga. Nepieciešams pilns saules apgaismojums.

Nozīme. Latvijā mežsaimnieciskas nozīmes nav. Izņēmuma gadījumā izmanto dekoratīviem nolūkiem  - stādīšanai grupās vai pa vienai. Neizturīga un diezgan neizskatīga.