Melnā priede

Izplatība. Savvaļā Viduseiropas un Dienvideiropas kalnos (Alpos un Karpatos). Areāla ziemeļu robeža Austrijā, dienvidrietumos no Vīnes. Galvenokārt tā izplatīta no Istrijas un Jūlijas Alpiem līdz Grieķijas ziemeļiem 140-1400 m vjl. Sastop arī Itālijas vidienē. Veido tīraudzes vai mistrotas audzes. Latvijā introducēta 1856. g.

Morfoloģija. Mūžzaļi, 20-30 m augsti koki ar jaunībā konisku, vēlāk plakanu vainagu. Mizu veido dziļi saplaisājušas tumši brūnas zvīņmizas plātnes. Zari plati izplesti, nereti ar paciliem galiem. Viengadīgie dzinumi kaili. Pumpuri pie pamata plati olveida, ar krasi nosmailotu galu, ar spīdošu sveķu pārklāju. Skujas 8-12 cm  garas, tumši zaļas, cietas, durstīgas, taisnas vai izliekušās, skuju makstis 10-16 mm garas. Zied jūnija sākumā. Čiekuri olveidīgi koniski, nobriest nākošā gada rudenī, dzeltenbrūni, spīdīgi, apofīzes olveida, vāji izliektas, ar šķērsķīli, nabiņa sīka, galā ar ērķšķīti. Ienākas septembrī-oktobrī, izbirst nākamā gada aprilī-maijā. 

Ekoloģija. Aug kaļķainās augsnēs vai arī augsnēs, kas veidojušās sadaloties izvirdumiežiem. Saulmīle, izturīgākā no priedēm pret gaisa piesārņojumu. Cieš no dzinumu vēža.

Nozīme. Izmanto kāpu apmežošanai, kur spēj augt labāk par Pinus sylvestris. Diezgan bieži stādīta parkos un apstādījumos. Lēnaudzīga. Pilnīgi ziemcietīga. Apsalst vienīgi ekstrēmi bargās ziemās.